Agrīnā Latvija
Agrākie cilvēki Latvijā bija akmens laikmeta mednieki un vācēji, kas tur ieradās pēc pēdējā ledus laikmeta ap 9000. gadu p.m.ē. Tomēr mūsdienu latviešu senči bija baltu ciltis, kas uz šo apgabalu migrēja ap 2000. gadu p.m.ē.
12. gadsimtā mūsu ērā daži no pēdējiem pagāniem Eiropā dzīvoja Latvijā. Pāvests nolēma viņus pievērst kristietībai – ar varu! 1201. gadā viņš nosūtīja vācu krustnešus, kurus vadīja Brēmenes bīskaps Alberts fon Bukshēvedens. Krustneši iebrauca tagadējā Rīgas līcī. Viņi piestāja zvejnieku ciematā Rīgas vietā un tur uzcēla nocietinātu apmetni. Tā Rīga kļuva par Latvijas galvaspilsētu.
No savas bāzes Latvijā vācieši devās iekšzemē un atņēma zemi vietējiem iedzīvotājiem.
Vācieši izveidoja kvazimosta ordeni, ko sauca par Zobenbrālību. Viņi Baltijas reģionu nosauca par Livoniju. 1237. gadā Zobenbrālība apvienojās ar citu vācu ordeni – Teitoņu bruņinieku ordeni – un nosauca sevi par Livonijas ordeni.
Vācieši padarīja sevi par feodālu valdošo šķiru Latvijā. Latvieši tika padarīti par otrās šķiras pilsoņiem. Tomēr vācieši arī nodibināja vairākas pilsētas Latvijā, tostarp Rīgu, Cēsis, Ventspili un Kuldīgu.
- gadā Rīga pievienojās Hanzas savienībai. (Tā bija Vācijas un Baltijas jūras pilsētu federācija, kas kontrolēja tirdzniecību Ziemeļeiropā). Valmiera pievienojās Hanzas savienībai 1365. gadā.
Reformācija sasniedza Latviju 1521. gadā. Jaunās protestantu doktrīnas guva plašu atbalstu, īpaši pilsētās.
Tomēr 1558. gadā Latviju piemeklēja nelaime. Arvien varenākā Krievijas valsts meklēja piekļuvi jūrai un 1558. gadā iebruka Latvijā. Livonijas kari, kā tos sauca, ilga līdz 1583. gadam.
Tikmēr 1561. gadā poļi iebruka Latvijā no dienvidiem un iekaroja Latgales reģionu dienvidaustrumos. Viņi valdīja šajā apgabalā līdz 18. gadsimta beigām. Pats Livonijas ordenis tika likvidēts 1562. gadā.
Pēc tam, 1621. gadā, zviedri iekaroja Rīgu un Ziemeļaustrumlatviju. (Viņi turēja šo reģionu savā kontrolē līdz pat Lielajam Ziemeļu karam pret Krieviju 1700.–1721. gadā). Krievi ieņēma Rīgu 1710. gadā, un visa Zviedrijas teritorija Latvijā nonāca Krievijas kontrolē.
Pozitīvākā noskaņā 1685. gadā Ernsts Gliks (1654–1705) iztulkoja Jauno Derību latviešu valodā. 1689. gadā viņš iztulkoja Veco Derību latviešu valodā.
- gadsimta beigās Krievija, Prūsija un Austrija sadalīja Poliju savā starpā. Tā rezultātā poļu kontrolētās Latvijas daļas nonāca Krievijas kontrolē. Kopš tā laika visu Latviju pārvaldīja cars.
- gadsimtā joprojām pastāvēja vācu elite, un vietējie latvieši joprojām bija otrās šķiras pilsoņi.
- gadsimtā Latvija piedzīvoja strauju ekonomisko attīstību. 1800. gadā Rīgā dzīvoja tikai 30 000 iedzīvotāju, bet līdz 1900. gadam tas bija sasniedzis pusmiljonu. Tikmēr 19. gadsimta 10. gados Latvijas muižniecība atcēla dzimtbūšanu.
Turklāt 19. gadsimtā Latvijā atdzima nacionālisms un interese par latviešu kultūru. Vīrietis vārdā Krišjānis Barons (1835–1923) vāca latviešu folkloru. Pirmā latviešu avīze tika izdota 1862. gadā.
Mūsdienu Latvija
- gadā pār Krieviju un Latviju pāršalca demonstrāciju vilnis. Cara valdība nežēlīgi apspieda demonstrācijas un ieslodzīja latviešu nacionālistu līderus.
- gadā Krievija sabruka, un lielu daļu tās teritorijas ieņēma vācieši, tostarp Latviju. Tomēr paši vācieši padevās 1918. gada novembrī. Pēc tam latvieši pasludināja savu neatkarību. (Oficiālā neatkarības deklarācija tika pasludināta teātrī Rīgā 1918. gada 18. novembrī). Par valsts galvu kļuva Kārlis Ulmanis (1877–1942). Tomēr situāciju sarežģīja fakts, ka pēc Vācijas sakāves Latvijā bija palicis vācu karaspēks.
Tomēr komunistiskajiem krieviem nebija nodoma atlaist Latviju. 1919. gada 3. janvārī viņi ieņēma Rīgu un nodibināja tirānisku režīmu, kuru vadīja latvietis vārdā Pēteris Stučka.
Kad krievi ieņēma Rīgu, Ulmanis aizbēga uz Liepāju, kuru okupēja vācu karaspēks. 1919. gada maijā vācieši padzina komunistus no Rīgas. Ulmanis atgriezās Rīgā 1919. gada jūlijā. Vācieši no Latvijas atkāpās līdz 1919. gada beigām.
Krievi joprojām kontrolēja daļu Dienvidaustrumlatvijas, bet 1919.–1920. gada ziemā viņi tika ar varu padzīti. Krievi beidzot atzina Latvijas neatkarību ar līgumu, kas parakstīts 1920. gada 11. augustā.
1921. gadā Latvija pievienojās Tautu Savienībai.
Tāpat kā pārējā pasaule, arī Latvija cieta no 20. gs. trīsdesmito gadu ekonomiskās depresijas. Tā rezultātā daudzi cilvēki vīlās demokrātijā, un pieauga labējo grupu skaits. Tāpēc 1934. gadā Ulmanis izsludināja ārkārtas stāvokli. Latvija pakāpeniski kļuva par diktatūru. Tikmēr 1935. gadā Rīgā tika uzcelts Brīvības piemineklis.
1939. gadā Vācija un Padomju Savienība (Krievijas impērijas pēctece) vienojās sadalīt Austrumeiropu savā starpā. Latvija tika pievienota Padomju Savienībai. 1940. gada jūlijā…
